Ejot pa sasistām un tumšām ielām, es uzdodu sev dažādus jautājumus. Šie jautājumi skan savādi un tizli, bet es sev tos uzdodu.
Es eju un domāju par to, kāpēc manā pilsētā ir tik tumšs.
Lukturi nespīd un lielas mājas met briesmīgas ēnas.
Es ieeju kāpņu telpā, kur gaisma spīd tikai caur netīrām loga rūtīm. Es vienmēr domāju par šo tumšo pilsētu, kurā ees vakaros nesatieku nevienu gaišu cilvēku.
Neviens nestaigā ārā. Neviens neapbrīno šos vakarus.
Kādeļ dzīvot, ja tu tikai sēdi pie datora vai pie televizora pults?
Kādeļ dzīvot un gribēt dzīvot, ja vakari tiek bezcerīgi izmesti?
Kādeļ šso ļaužu logos spīd šī elektriskā gaisma?
Kādeļ es šeit muldu,ja pati sēžu tagad pie datora?
Es gribu dzīvot, baudot šīs pilsētas vakarus..
и твои тожэ